Visā pasaulē mežsargus uztver kā tērauda cilvēkus, kuri var ne tikai staigāt aukstumā apakšveļā, peldēties kaili ledus dzelmē, bet pat staigāt pa pilsētas ielām ar lāčiem, meklējot rezerves daļas kodolreaktoram.
Nē, es runāju pilnīgi nopietni! Pirms dažiem gadiem man gadījās pavadīt divus vācu fotogrāfus mežā, un viņi man pavisam nopietni jautāja, kāpēc es neesmu paņēmis līdzi ieroci mežā un kā mēs sarunājamies ar lāčiem.
Ak dies! Ja viņi būtu zinājuši, ka mūsu mežos ir jābaidās no pavisam citiem dzīvniekiem vai drīzāk kukaiņiem. Pirms trīsdesmit gadiem gandrīz neviens nezināja par tādiem maziem kukaiņiem kā ērces, cilvēki pat nenojauta, kādas briesmas viņus var sagaidīt mežā.
Vienmēr esmu brīnījies, kā mežu darbiniekiem izdodas izdzīvot mežā, jo viņiem nākas komunicēt ne tikai ar lāčiem, bet arī ar ērcēm.
“Sīpolu ūdens” istabas augiem: kā pagatavot bezmaksas supermēslojumu
VIDEO:
Es biju tā aizdomājies, ka nedzirdēju aiz sevis soļus. Es “pamodos” tikai pēc tam, kad izdzirdēju aiz sevis balsi.
– Kur tu skrien?
Tas bija tik negaidīti, ka es tik ļoti nobijos, ka gandrīz nolecu no klints. Aiz manis stāvēja liels vīrs ar bārdu, šauteni un skaistu nozīmīti uz krūtīm.
– Jā, es gandrīz nokritu no klints. Jūs nevarat mani tā nobiedēt.
– Es te stāvu jau piecas minūtes.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
